Pelēkā žurka

Ja Rīgā runā par žurkām, gandrīz vienmēr runa ir par pelēko žurku. Tās uzvedība — rakšana, peldēšana un dzīve apakšējos līmeņos — nosaka, kur jāizvieto ēsmas stacijas.

Kā to atpazīt

Ķermenis 20–27 cm, aste īsāka par ķermeni, strupa purna forma, mazas ausis, pelēkbrūns kažoks ar gaišāku vēderu. Svars 300–500 g. Ekskrementi 15–20 mm ar strupiem galiem.

Kur tā dzīvo

Pagrabos, kanalizācijā, zem terasēm, komposta kaudzēs un alās gar pamatiem. Pelēkā žurka izvēlas apakšējos līmeņus — atšķirībā no melnās žurkas tā reti uzturas bēniņos.

Uzvedība, kas ietekmē apstrādi

Izteikta neofobija: jaunus priekšmetus savā teritorijā tā apiet dažas dienas. Tāpēc ēsmas stacijas pirmajās dienās bieži paliek neaiztiktas — tas ir normāli un nenozīmē, ka metode nedarbojas. Peld un aiztur elpu vairākas minūtes, tāpēc kanalizācija ir pārvietošanās ceļš.

Vairošanās

Viena mātīte gadā var dot 5–6 metienus ar 6–10 mazuļiem. Populācija pieaug ļoti ātri, tāpēc atlikšana vienmēr palielina darba apjomu.

Alu sistēmas uzbūve un kā to nolasīt apsekošanas laikā

Pelēkā žurka rok, un tieši tas to atšķir no citām sugām apstrādes plānošanā. Tipiska ala sākas ar galveno ieeju 5–8 cm diametrā, parasti pie pamatiem, zem terases dēļiem, komposta malā vai gar žoga betona joslu. Aiz tās stiepjas eja, kas noved uz ligzdas kameru ar sasmalcinātu materiālu — izolāciju, papīru, audumu. Blakus bieži ir atsevišķa pārtikas krātuve, kur uzkrāts sausais barības materiāls. Svarīgākais praktiķim ir nevis galvenā ieeja, bet slēptās rezerves izejas: tās ir viegli aizmaskētas, pārklātas ar zemi vai zāli un atveras tikai briesmu brīdī. Ja apstrādā tikai redzamo ieeju, dzīvnieki turpina izmantot pārējās. Aktīvu alu pazīst pēc gludi noberzta ieejas loka, svaigi izmestām smiltīm un tā, ka ieejā ievietots papīra vai lapu aizbāznis nākamajā dienā ir izstumts. Neaktīvā alā aizbāznis paliek vietā, un ieeju pārklāj zirnekļu tīkli. Šis vienkāršais tests pirms un pēc apstrādes ir precīzākais rādītājs par to, vai kolonija joprojām darbojas.

Maņu orgāni un kāpēc tie nosaka staciju izvietojumu

Pelēkajai žurkai ir vāja redze — tā slikti atšķir formas un praktiski neuztver krāsas, toties reaģē uz kustību perifērijā. Šo trūkumu kompensē ļoti asa dzirde, kas aptver ultraskaņas diapazonu, un smalka oža, ar kuru dzīvnieks lasa savu un citu īpatņu urīna pēdas. Vibrisas — garās sejas spalvas — kopā ar sānu apmatojumu ļauj orientēties pilnīgā tumsā, taustot virsmu. No tā izriet tigmotaksis: žurka pārvietojas piespiedusies pie vertikālas virsmas, jo sānu kontakts dod tai drošības sajūtu un stabilu maršrutu. Praksē tas nozīmē, ka ēsmas stacija, novietota telpas vidū vai pat 30 cm no sienas, tiek ignorēta nedēļām ilgi. Stacija jānovieto tieši pie sienas, ar ieejām paralēli kustības virzienam, vēlams stūrī, aiz caurulēm vai zem plauktiem, kur maršruts jau pastāv. Taukainās pēdas uz apmetuma zemu pie grīdas norāda precīzu līniju, pa kuru dzīvnieks staigā katru nakti. Tur novietota stacija strādā, citur — ne.

Peldēšana, niršana un kanalizācijas ceļš Rīgas vecajā apbūvē

Pelēkā žurka ir spēcīgs peldētājs. Tā spēj noturēties ūdenī ilgstoši un pārvietojas pa applūdušām komunikācijām bez grūtībām, kā arī nirst, lai izietu cauri sifonam. Tieši šī spēja padara kanalizāciju par galveno iekļūšanas ceļu Rīgas vecajā apbūvē. Centra un Klusā centra namos ar čuguna stāvvadiem savienojumi ar gadiem korodē, veidojas spraugas revīzijas lūkās un pieslēgumos, un dzīvnieks pa iekšējo cauruļu sienu uzkāpj augšup vairākus stāvus. Pagrabos, kur grīdas trapam nav ūdens slēdža vai tas ir izžuvis, ieeja ir pilnīgi brīva. Praktiskas pazīmes ir mitras pēdu nospiedumi ap trapu, aizdomīga smaka pagraba stūrī un tualetes pods, kurā naktī dzirdami trokšņi. Apstrāde šādā ēkā nesākas dzīvoklī — tā sākas pagrabā un pie stāvvadu izejām. Ja kanalizācijas maršruts paliek atvērts, jaunas žurkas ieņem atbrīvoto teritoriju dažu nedēļu laikā. Formā aprakstiet ēkas vecumu un to, vai pagrabs ir sauss — tas nosaka apsekošanas secību.

Nakts aktivitāte un ko nozīmē redzēta žurka dienā

Pelēkā žurka ir izteikti nakts dzīvnieks. Aktivitātes maksimums iestājas pirmajās stundās pēc krēslas un vēlreiz pirms rītausmas, kad barošanās maršruti tiek noieti pilnībā. Dienas laikā dzīvnieki paliek alā vai slēptuvē un iznāk tikai tad, ja tam ir iemesls. Tāpēc žurka, redzēta dienas gaismā atklātā vietā, gandrīz vienmēr ir sliktas ziņas: parasti tas nozīmē, ka populācija ir pietiekami liela, lai vājākie īpatņi tiktu izspiesti no drošajām slēptuvēm un no barošanās vietām nakts stundās. Otrs iespējamais skaidrojums ir traucējums — būvdarbi, pagraba izsūknēšana, komposta pārvietošana —, kas pēkšņi iznīcinājis ligzdošanas vietu. Trešais, retāk sastopamais, ir slims vai novājināts dzīvnieks. Praksē dienas novērojums maina apstrādes mērogu: viena stacija vairs nav pietiekama, un apsekošana jāpaplašina uz visu ēkas perimetru un kaimiņu teritorijas malu. Ja pamanāt žurku dienā, aprakstiet formā precīzu vietu un laiku — tas dod reālu priekšstatu par kolonijas lielumu.

Sociālā hierarhija un kāpēc rezultāts nenāk pirmajās dienās

Pelēkās žurkas dzīvo strukturētās grupās ar skaidru dominances kārtību. Pie jauna barības avota pirmie tiek pieauguši dominējošie īpatņi; jaunie dzīvnieki un mātītes ar mazuļiem gaida un piekļūst vēlāk, bieži tikai pēc vairākām naktīm. Tam pievienojas neofobija — piesardzība pret visu jauno maršrutā. Jauns priekšmets pie sienas dažas dienas tiek apiets pat tad, ja tajā ir pievilcīga barība. Abi faktori kopā nosaka apstrādes ritmu. Pirmajās naktīs patēriņa var nebūt vispār, tad parādās neliels un nevienmērīgs, un tikai pēc tam sākas stabila uzņemšana visos punktos. Tāpēc stacijas netiek pārvietotas pēc divām dienām — tas atgriež procesu sākumpunktā. Tāpēc arī vienas apstrādes reizes nepietiek: kontroles apmeklējumos tiek papildināti punkti, kuros patēriņš pieaug, un pārcelti tie, kas nedēļas laikā palikuši pilnīgi neaiztikti. Objekta klusums pirmajā nedēļā nav neveiksmes pazīme, bet sagaidāmas sugas uzvedības sekas.

Barības izvēle un tās sezonālās izmaiņas

Pelēkā žurka ir visēdājs ar izteiktu tieksmi uz graudaugiem, sēklām un olbaltumvielām bagātu barību. Atšķirībā no melnās žurkas tā labprāt ēd gaļas atliekas, zivis, mājdzīvnieku barību un pārtikas atkritumus. Dienas patēriņš pieaugušam dzīvniekam ir aptuveni 20–30 g barības, un, atšķirībā no pelēm, tam nepieciešams arī brīvs ūdens — ap 25–30 ml diennaktī. Tieši ūdens vajadzība padara noplūstošu krānu, kondensātu uz caurulēm vai pagraba peļķi par vietu, kurai apsekošanā jāpievērš uzmanība. Sezonalitāte maina uzsvarus. Vasarā un rudenī pieejama barība ārpusē — dārzu ražas atliekas, komposts, putnu barotavas, atkritumu konteineri —, un ēsma iekštelpās konkurē ar to. Vēlā rudenī un ziemā, kad ārējie avoti izzūd un iestājas aukstums, dzīvnieki koncentrējas ēkās un uzņemšana krasi pieaug. Tāpēc oktobra–decembra apstrādes parasti dod ātrāku rezultātu, bet vasaras apstrādēs vispirms jāsamazina konkurējošie barības avoti.

Pelēkā un melnā žurka: atšķirības, kas maina apstrādes taktiku

Rīgā dominē pelēkā žurka (Rattus norvegicus), ko sauc arī par mājas vai zemes žurku, taču melnā žurka (Rattus rattus) atsevišķos objektos sastopama, un sajaukšana maksā laiku. Pelēkā ir masīvāka, ar strupu purnu, mazām ausīm un asti, kas ir īsāka par ķermeni. Melnā ir slaidāka, ar smailāku purnu, lielām plānām ausīm un asti, kas pārsniedz ķermeņa garumu. Būtiskākā atšķirība ir vertikālā: pelēkā dzīvo zemāk — pagrabos, alās, kanalizācijā, pirmajos stāvos; melnā dod priekšroku augstumam un ligzdo bēniņos, jumta konstrukcijās un koku vainagos. No tā izriet apstrādes plāns. Ja pazīmes ir alas pie pamatiem, taukainas svītras zemu pie grīdas un ekskrementi 15–20 mm garumā ar strupiem galiem, runa ir par pelēko žurku, un punkti liekami grīdas līmenī un ārējā perimetrā. Ja ekskrementi ir tievāki, ar smailiem galiem, un pēdas atrodamas siltumizolācijā zem jumta, apstrāde pārceļas uz augšējiem līmeņiem.

Saistītās tēmas